Pārdomas par zemes dzīvi II daļa

Pirms lasīšanas skatiet raksta I daļu šeit: Pārdomas par zemes dzīvi


Zinātnieki ir konstatējuši, ka cilvēkam baiļu sajūta zūd un rodas pārliecība par sevi transa stavoklī, tādēļ tik daudzi meditē.

Kas ir meditācija? Tā ir domas pārtraukšana. Jūsu mieru izjauc domas, kas cita pēc citas gluži kā lavīna gāžas pār jums. Palieciet pie vienas domas, bet visas citas atmetiet. Tas ir grūti, taču patstāvīga praktizēšanās prātam dos meditēšanai nepieciešamo spēku. Kad prāts pārstāj darboties, iestājas pilnīgs miers un izzūd visas domas.

Meditācija ir cīņa. Tiklīdz būsit sācis meditēt, pār jums velsies citas domas. Sakoncentrējušas spēkus, tās mēģinās nomākt domu, kuru cenšaties noturēt. Ja neatlaidīgi praktizēsiet, šī doma pieņemsies spēkā, un, kad tā būs kļuvusi pietiekami spēcīga, citas domas izgaisīs. Meditācijas laikā vienmēr notiek šāda cīņa. Kamēr pastāv ego, ir jābūt piepūlei. Kad ego beigs pastāvēt, visas darbības notiks pašas no sevis.

Hermejs Trismegists (augstākais priesteris Ēģiptē IV g. t. pirms Kristus dzimšanas) apgalvo, ka cilvēkam piemīt daļiņa nemirstīgā saprāta, ko, speciāli trenējoties, var izdalīt superdziļa transa stāvoklī, kas līdzinās nāvei, bet pēc tam ar īpašu zināšanu palīdzību no tumsas iziet uz gaismu (Dievu). Viņš teica, ja gribat izzināt Visumu, tad izziniet sevi – tas, kas atrodas augšā, ir analogs tam, kas atrodas apakšā.

Bailes veicina to, ka cilvēks pārstāj uzticēties cilvēkiem un apkārtējai pasaulei kopumā, norobežojas no tās. Tas rada noslēgtību un gala rezultātā noved pie vientulības. Faktiski bailes pievelk taisni to, no kā mēs baidāmies. Tā iekārtots mūsu saprāts. Kad mēs no kaut kā baidāmies, mūsu iztēlē zīmējas briesmīgas ainas, kas varētu notikt. Priedēklis ,,ne”, noliegums ir hipnotiska pavēle saprātam izdarīt tieši to. Galvenais baiļu cēlonis ir uzticēšanās trūkums. Neuzticēšanās sev, citiem, visai pasaulei. Visu laiku gaida kaut ko sliktu…Sāciet uzticēties savam Personiskajam spēkam, mācieties uzticēties.

Bailes no nāves norāda uz to, ka jums ir nepareiza attieksme pret dzīvību un nāvi. Tas var būt saistīts ar to, ka jums kādreiz dzīvē ir bijuši satricinājumi sakarā ar tuvinieku nāvi. Vai bijušas domas par pašnāvību, nevēlēšanās dzīvot… Var būt arī citi iemesli. Izveidojiet jaunu attieksmi pret šiem jēdzieniem.

Cits baiļu iemesls – stipra pieķeršanās kaut kam šajā pasaulē – mājai, tuvam cilvēkam, ģimenei, ideāliem. Dīvaini, bet jāmēģina saprast, ka mums šaja pasaulē nepieder nekas, pat ne mūsu domas. Viss mums ir dots no augšas pagaidu lietošanā, arī dzīvība. Pavaicājiet sev, ko jūs baidāties zaudēt? Neviena šīs pasaules vērtība negrīkst būt mērķis, bet gan līdzeklis dzīves ceļā.

Ikdienas cīņa par eksistenci diktē tikai vienu domu – kā izdzīvot.

Apskatīsim kādi šķēršļi cilvēkam sagaidāmi viņa attīstības ceļā. Pieņemsim, ka jāatrisina kāda problēma. Vispirms viņam rodas iespaids, ka šai problēmai nav tūlītēja atrisinājuma, vēlāk – ka tā vispār nav atrisināma. Ja kādā brīdī jāizdara izvēle, var likties, ka abi risinājumi ir nepatīkami un prasa lielu piepūli. Tad cilvēks iedomājas, ka ir slims. Nu viņš var aizbildināties: Ak, es nevaru to izdarīt, jo esmu slims! Lielākais šķērslis ir šī cilvēka mazvērtības sajūta, slinkums. Iedomātā slimība atļauj aizbildināties. Nav labi tā rīkoties šajā pasaulē, un vēl nepieņemamāka tāda nostāja ir viņsaulē. Cits šķērslis ir muļķība, prāta kūtrums. Cilvēki iet pa mazākās pretestības ceļu; viņi negrib paši sevi pareizi novērtēt un ieraudzīt, kādi plānprātiņi patiesībā ir. Ja ļaudis spētu skatīties patiesībai acīs un vienmēr darītu to labāko, situācija drīz vien uzlabotos. Ļoti liels šķērslis ir pļāpība. Cilvēki runā pārāk daudz, kaut gan zina pārāk maz. Visi šie netikumi ir šķēršļi, kas novirza no garīgā progresa ceļa. Mums visu laiku jāpatur prātā, ka uz šīs Zemes esam kā pasažieri, kas kādā tālā zemē nomaļā stacijā gaida vilcienu, lai kaut kur aizbrauktu.

Dzīve ir mirklis, ilūzija; Nāve mūžība. Šādi tiek traktēts cilvēka gājums, kam pakļauts ikkatrs. Visam, kas piedzimst, ir arī janomirst, un viss, kas tiek iegūts, ir arī jāpazaudē. Cilvēki negrib saprast, ka viņu dzīve uz Zemes ir īsāka nekā vilciena acumirklīga apstāšanās stacijā. Kārtīgs ceļinieks, kas vēlas tikai pārnakšņot, cenšas neapgrūtināt saimniekus, bet viņa apziņa ir vērsta uz ceļojuma mērķi. Taču Lielā Ceļa gājējs domā tikai par naktsmītni, aizmirsdams savu uzdevumu. Tai pat laikā neviens nevar apjaust, kādu uzdevumu viņam uzticējusi Smalkā Pasaule.

Cilvēka dzīvi, kad viņš tiecas sevi izzināt, var salīdzināt ar ilgu ceļojumu: atkarībā no tā, kur viņš attiecīgajā dienā uzsāk savu ceļu, tiek novērtēti viņam nepieciešamie spēki: jo tālāk viņš ticis iepriekšējās dienās, jo mazāki pūliņi būs jāpieliek, jo tālāk viņš ticis iepriekšējās dienās, jo mazāk jāsaspringst šodien.

Kāpēc mūs nodarbina jautājums par to, kas notiks pēc nāves? Kad guļam, mums taču šādi jautājumi nerodas? Vai tad nomoda laikā un kad guļam ar kaut ko atšķiramies?

Bet miegs ir pārejošs, kamēr nāve ne. Miegs ir divu secīgu nomodu starpposms, bet nāve – divu piedzimšanu starpposms. Abi ir īslaicīgi.

Vai tad, kad  gars atbrīvosies no miesiskās čaulas, tas arī intelektu paņems līdzi? Gars neatbrīvojas, tikai ķermeņi ir atšķirīgi. Ja nav rupjā ķermeņa, tad ir smalkais ķermenis – tieši tāpat kā dziļa miega, snaudas, sapņošanas laikā.

Šri Rāmana Mahariši saka: ,,No miega pamostaties bagātinājies ar jaunu pieredzi, un tieši tāpat pēc nāves atklājat, ka jums ir jauns ķermenis. Upes tek uz okeānu un, sasniegušas to, izzūd tajā, bet pēc tam ūdens iztvaiko un lietus veidā nolīst uz pakalniem un atkal pa upēm nonāk okeānā – tieši tāpat indivīdi miega laikā zaudē savu individualitāti un atbilstoši savām agrākajām iedzimtajām nosliecēm atkal atgūst to: līdz ar nāvi būtība nemainās. Cilvēks mūžam paliek tas, kas viņš ir. Paskatieties, kā pēc zaru apcirpšanas atkal ataug koks: iekams dzīvības avots nav iznīcināts, tas augs. Tas pats notiek ar cilvēka apslēptajām iespējām: pēc nāves tās atkal un atkal no jauna atgriežas, bet pilnībā nezūd. Būtnes piedzimst no jauna.

Ķermenis nolemts sairšanai, izšķīst domās un tieši domu rašanās ir ļaunuma sakne. Vispirms atrodiet, no kurienes domas rodas, un tad kļūsit brīvs no piedzimšanas un nāves bailēm.

 

Nāve ir noslēpums, dzīvība – mīkla.

Kur gan ir atrisinājums? Mērķis? Beigas?

Kas gaida mūs – izzušana vai

Nemirstības kronis? (Apollons Maikovs.)

 

Kas ir cilvēks? Skafandrā ielikts bioloģisks ķermenis (mehānisms), kas cilvēkam rada mokas un ciešanas?

Tiek izdomāti simtiem absurdu pamatojumu, kāpēc cilvēkam zemes dzīvē patstāvīgi jāiziet caur ciešanām, jāmocās – apziņas evolūcija, gara norūdīšana un attīstība, pilnveidošanās. Kādēļ cilvēkam jāierodas uz zemes, lai ciestu un mirtu? Lūk – nāve un ciešanas cilvēku attīra. Katram tiek uzlikta tāda ciešanu nasta, kādu cilvēks spēj panest. Tas attiecas uz skumjām un sāpēm, kas cilvēkam attiecīgajā brīdī nepieciešamas, lai attīrītos. Zemes dzīves pasaule esot iecerēta kā lieliska mācību iestāde mūsu dvēselei. Mums šeit jāiziet nepatikas periods par šīs pasaules iekārtu, niknuma periods par šķietamo netaisnību, negodīgumu, nevienlīdzību, cietsirdību, bezdvēseliskumu un ļaunprātību. Tās ir nepatīkamas, bet mūsu dvēselei nepieciešamas mācībstundas.

Būtībā absurdi skaidrojumi.

Ja pieņemam, ka cilvēka bioloģiskajā ķermenī – skafandrā iemājo Dievs, tad iznāk, ka Dievs arī ir garīgi nenorūdīts, nepilnīgs, neattīstīts… Ja cilvēks ir dzīvā Dieva templis… Diez vai kāds piekritīs apgalvojumam, ka Dievs ir nepilnīgs. Tad kā jāsaprot filozofiskie jēdzieni, ka mūsu ciešanas ir mācību stundas nepilnvērtīgam garam, kurš mājo mūsu ķermenī. Ja esam daļiņa no Dieva, ja mūsos mājo Dievs mums jābūt pilnīgiem, absolūtiem. Atbildes nav… Var vienīgi secināt, ka cilvēka dvēsele nav daļiņa no Dieva, jo nespēj to, ko spēj Dievs.

Dievs ir cilvēkam licis akmeni kaklā, lai mums būtu šajā dzīvē ko darīt… Protams, Dievs pats, ir ārpus likuma, bet viss ko viņš izdomājis, ir likums. Ikdienišķais cilvēks dzīvo likuma valgos. Tie, kuri likumus neievēro un jūtas kā dievi, var tikt ieskaitīti ārprātīgajos.

Priekšstats, ka Dievs ir atbildīgs par katra indivīda laimi un drošību, ir maldīgs. Tā nekad nav bijis. Svētie ir sapratuši, ka kosmosā nav nekā, nav ne tādas lietas, ne vietas, kas mūs pasargātu. Ja mēs izprotam, ka eksistence ir mūžīga mainība, cilvēki nepārtraukti dzimst un mirst, dzimst un mirst – ja pasaulē vienā dienā nomirst 40 tūkstoši no bada, tad kur ir drošība, kur ir Dievs? Varbūt tāda žēlastība, kādu mēs prātā izvirzām un izlūdzamies no Dieva, nemaz nepastāv? Kā teikuši diženie gari un zinātnieki – Dievam jau ir vienalga, vai tu esi dzīvs vai beigts, jo viņa atskaites sistēma nav dzīvība un nāve. Viņam pastāv jēdziens – informācija, kas nemitīgi plūst kā upe, un šajā upē ir dažādas straumes. Tās nav jāapzīmē ar novērtējumu.Tad jau varētu teikt, ka dienas un nakts mūžīgā nomaiņa ir slikta. Nē, tā vienkārši ir plūsma. Ja mēs saprastu kā domā Dievs, tikai tad, var sākties kādi patiesa iekšējā prieka un svētlaimes uzplaiksnījumi. Lai kā cilvēks egoistiski censtos piemērot sev Dievu, to nekad nevar izdarīt. Jāmēģina pacelties līdz Dievam. Pirmais priekšnoteikums – ja kaut uz mirkli cilvēks iespēj apzināties, ka viņš nav cilvēks…

 

Viņš saka: ,,Tu esi Dievs.”

Bet ikviens taču tāds ir.

Viņi saka: ,,Itin viss ir Dievs.”

Tad kāda gan ir atšķirība?

Viņi saka: ,,Itin viss ir šķitums.”

Bet vai tas attiecas arī uz Dievu?  (Dao)

 

Mums ir grūti psiholoģiski, kur nu vēl garīgi informatīvi enerģētiskā līmenī izprast šo lielo Dieva vai Augstākās apziņas virtuvi.

Ja jūs atbrīvosieties no ciešanām, tad to nebūs nekur. Visa nelaime ir tā, ka jūs pasauli redzat ārpus sevis un domājat, ka ciešanas atrodas jūsos. Ja koncentrēsieties uz iekšu, tad vairs necietīsiet.

Vai ciešanas var būt kā dāvana? Tad jābūt apstākļu kopai, lai saprastu Dieva klauvējienu. Gadā nomirst 160 miljoni cilvēku… tā ir dzīves plūsma.

Sacensība ir mazo cilvēku problēma, jo sacenšanās ir pašapziņas spogulis. Cilvēks neapzinās sevi, un viņam šķiet, ka ārējais – sasniegumi, tituls, džips vai kredītkarte – ir viņa vērtība. To protams vajag, bet tas nav viss, kas tu esi.

Kas ir laime? Nevar būt laime, kas saistīta ar eksistenci. Eksistence pakļauta cēloņu un seku likumiem un nepastāvībai.

Vienīgais visas esības un intelekta augstākais kritērijs ir pašapzināšanās. Tai ir daudz gradāciju. Jo augstāka pašapzināšanās, jo augstāks pašpilnības, apzinātības stāvoklis. Tas nav saistīts ar ārējo. Kad vairs nesaista nauda, slava, miljoni, lielā mīla, kad ir interesanti pašam ar sevi… un kļūsti arvien vientuļāks. Tas ir normāli.

Ir pat pētījums – jo intelektuālāks cilvēks, jo vairāk viņš neapzināti vēlas būt vientulībā, jo iekšējā vientulība ir intelektuālā izsmalcinātība pēc kvalitātes. Tā ir tuvošanās absolūtajam svētlaimes klusumam, kas ir vienīgais, kurš tevi baro. Vienīgi vientulību jāprot amortizēt, citādi var sajukt prātā. Vientulība ir laba lieta, bet labi, ja tev ir, kam to pateikt.

Otrs ceļš ir dziļās garīgās prakses, kur cilvēks pārkāpj to infantilo līmeni, ka otrs vai dzīve ir laimes avots. Viņš ir izslimojis šo bērnības slimību. Kļava saka: ,,Cilvēks ir absolūtas jēgas maziņš nejēga, kas radīts pēc lielākās jēgas principa. Tie tūkstoši cilvēku, kuri šķērsojuši nāves robežu un atgriezušies, kuri kaut uz dažām minūtēm iegājuši Augstākajā gaismā, saprot, ka šajā sakrālajā laikā nav laika, ka apziņai nevajag attīstību, tā ir pilnīga.”

Kas ir dvēsele? Pieņemot, ka pastāv reinkarnācija var teikt – dvēselei nav ne sākuma, ne beigu… Ikviena dvēsele ierodas šajā pasaulē vai nu kā iepriekšējā dzīvē gūtajās uzvarās nostiprināta, vai zaudējumos novājināta. Dvēseles darbība šajā pasaulē nosaka stāvokli nākamajā.

Jautājums par dzīves jēgu ir jautājums par to, vai dzīvei ir vērtība.

Pastāv divi polāri viedokļi.

Pirmais, ka dzīve ir vienreizīga cilvēka esība, tā līdzinās uzliesmojošai dzirkstelei. Pēc nāves cilvēks izzūd absolūti, notiek viņa pilnīga izzušana. Senajā Grieķijā Epikūrs uzskatīja, ka dzīves jēga, esības galamērķis ir prieks, baudas, alkas, kas ieliktas jau cilvēka dabā. Visbriesmīgākais no visiem ļaunumiem – nāve – uz mums nekādi neattiecas, jo tad, kad mēs dzīvojam, nāve vēl nepastāv, turpretī tad, kad pastāv nāve, vairs nepastāvam mēs.

Otrais viedoklis. Pēc fiziskā ķermeņa nāves Dvēsele, saprāts jeb ES atdalās no ķermeņa un pāriet citā esības formā. Dvēseles esība ir mūžīga.

Ir kāda skaista indiešu līdzība par spāres kāpuriem, kas dzīvo dīķa dibenā. Viņus nemitīgi nomoka kāda mīkla: kas ar viņiem notiek, kad viņi, kļūstot pieauguši, paceļas dīķa virspusē, to šķērso un uz visiem laikiem pazūd?

Katrs kāpurs, kurš gatavojas pacelties no dīķa dibena, palicējiem apsola atgriezties un pastāstīt, kas dīķa virspusē notiek. Taču, izgājis no ūdens un pārvērties par spāri, vairs nespēj nokļūt dīķa dibenā. Un hronikā, ko veido kāpuri, nav ziņu ne par vienu pašu kāpuru, kurš būtu atgriezies un pastāstījis, kas tad īsti notiek ar tiem, kuri šķērsojuši viņu pasaules robežu. Un vienīgi varde kāpuriem stāsta, ka citā pasaulē viņi pārvēršas par brīnumainām būtnēm ar saules staru plūsmā mirdzošiem spārniem. Taču kāpuri tam netic un dzīvo bailēs, kas viņu uzturēšanos dīķa dibenā sagandē un neļauj sagatavoties jaunai dzīvei zem saules.

Mēs nāvi nepazīstam un tāpēc no tās baidāmies, varbūt pat vairāk, nekā nāve būtu to pelnījusi. Nāve ir laba lieta. Būtu nepanesami domāt, ka uz šīs tumsonīgās zemes jādzīvo mūžīgi. Okultā plāksnē nāve nozīmē tā Sudraba pavadiena pārtrūkšanu, kas astrālo ķermeni  un dvēseli saista ar fizisko ķermeni.  Sudraba pavediens savu nosaukumu dabūjis tāpēc, ka tas sastāv no ātri rotējošām daļiņām, kas ir dažādās krāsās, bet kopumā šķiet sidrabains. Šis pavediens ir bezgalīgi izstiepjams un tam nav robežu. Kad cilvēks dodas astrālajā ceļojumā, viņa astrālais ķermenis atdalās no ārējā miesas apvalka un aizpeld projām, paliekot saistīts ar miesīgo ķermeni ar sidraba pavedienu. Tas atgādina pūķi pavediena galā. Kad fiziskais ķermenis atsauc astrālo ķermeni atpakaļ, piemēram mostoties no miega, tad sidraba pavediens saritinās tāpat kā pūķa pavediens tiek saritināts, kad pūķis tiek novilkts zemē. Viss, ko mēs darām uz Zemes, tiek paziņots Augstākajam ES ar sidraba pavediena palīdzību. Savukārt viss, ko Augstākais ES vēlas mums paziņot, tāda pašā ceļā tiek paziņots mūsu zemapziņai, kur šī informācija tiek uzglabāta, kamēr mums tā ir vajadzīga.

Kad mēs mirstam, tad sidraba pavediens kļūst plāns un pārtrūkst. Tāpat arī piedzimis bērns atdalās no mātes, kad nabas saite tiek pārgriezta, bet miesīgais ķermenis – no Augstākā ES, kad sidraba pavediens pārtrūcis un Zelta kauss sasists. Zelta kauss ir Augstākā ēteriskā starojuma nimbs, kas apņem cilvēka galvu tā dzīves laikā un nāves mirklī pazūd.

Tas ir dabiski, ka cilvēkam parasti ir bailes no nāves. Šīs bailes mūsos iegūlušas ļoti dziļi un tas ir dabiski. Ja cilvēks zinātu, cik vienkārša patiesībā ir miršana, tad būtu daudz vairāk pašnāvību. Bet tas būtu ļoti slikti, jo pašnāvnieks, pārkāpis nāves robežu, tūlīt nokļūtu citā ķermenī kā jaunpiedzimušais, un viņam būtu šajā ķermenī jānodzīvo tas atvēlētais laika sprīdis, kas bija palicis nenodzīvots iepriekšējā dzīvē.

Katrs cilvēks nonāk uz Zemes ar viņam piešķirtu dienu skaitu, ar zināmu sirdspukstu skaitu. Tas nozīmē, ka ir zināms kā dzimšanas, tā arī miršanas laiks. Tādējādi, ja cilvēks izdara pašnavību, viņš nokļūst bērna ķermenī un tiek atkal nosūtīts uz Zemi. Ja viņam būtu atlicis dzīvot dažus mēnešus, viņš piedzimtu nedzīvs. Ja viņam būtu atlikusi divi vai trīs dzīves gadi, bērniņš nomirtu pēc diviem vai trim gadiem.

Ja nomirst cilvēks, kuru mīlam, tas par bēdu cēloni kļūst tikai tam cilvēkam, kas turpina dzīvot. Lai atbrīvotos no bēdām, ir jāpārstāj dzīvot – jānogalina tas, kurš skumst, tad nepaliks neviena, kurš varētu bēdāties… ir nepieciešams, lai atbrīvojamies no ego.

Nāve ir jāgaida, un vajag tai gatavoties. Nāve ir pats galvenais, kas ikviena cilvēka dzīvē katrā ziņā notiks, tā ir dzīves kulminācija, kas jāsagaida tā, lai nomiršana notiktu ar pienācīgu cieņu un nebūtu pārāk grūta. Tibetas ,,Mirušo grāmatā” miršana tiek uzskatīta par mākslu. Mūsu senčiem bija pieņemts mājas bēniņos glabāt zārku. Cilvēks instinktīvi tiecās apzināties savu mirstīgumu, sajust savu nāvi kā kaut ko ik brīdi līdzās esošu, jo nojauta, ka nāves klātbūtne padara dzīvi viengabalaināku, pat krāsaināku… ko man tomēr gribētos apšaubīt. Drīzāk tā ir neizbēgama nolemtība… pieņemt šo esamību tādu, kāda tā ir.

Taču ne viss ir mocības. Ir daudz skaista, patīkama – ziedu aromāts, strauta klusā urdzēšana, jūras saruna ar krastu, lietus šalkoņa, sniegpārsliņu deja.

 

Lasiet turpinājumu šeit: Pārdomas par zemes dzīvi III daļa