Pārdomas par zemes dzīvi

Cilvēks kā vēja dzīts mākonis, skudra, kā bite, kā smilšu grauds…

Ir vējaina rudens diena. Vējš dzenā mākoņus, veidojot mākoņu jūru, kura plūst un viļņojas. Prātā nāk fragments no sena bērnības pantiņa – balti mākonīši klusi, klusi aizsteidzas uz rīta pusi

Mākonīši esam mēs paši, kuri steidzas no dienas naktī, no nakts dienā, no dzīves nāvē, no nāves jaunā dzīvē. Mainās tikai scenāriji.

Kas ir cilvēks?

Definīcija skan: cilvēks ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē. Vai tikai? Kas ir pasaule?

Pasaule ir neaptverama un mīklaina, un cilvēkam pret pasauli un pret sevi arī jāizturās kā pret mīklu. Pasaule ir bezgalīga un bezgala sarežģīta, mēs spirināmies niecīgi mazā, mūsu uztverei pieejamā daļā. P. Kļava saka: “Es domāju, tas ir Dieva prāta, kas iemājots cilvēkā, programma – viņam uzspiestā uzturēšanās šeit un tagad. Lai cik skaista mūsu planēta attēlota un apjūsmota rakstos un dziesmās, zinātnieki pierādījuši, ka dzīvot uz zemes ir grūti un pretdabiski, šī vide ir ārkārtīgi agresīva ar visiem iespaidiem un blīvumiem, kas tajā, agresīva, vērtējot arī pēc fiziski materiālās pasaules parametriem.

Vienīgais veids, kā Pasaule var pastāvēt, ir kustība un vibrācija, kas pakļaujas noteiktam ritmam.  Pasaules pamatā ir cēloņu un seku saikne, un viņas augstība nejaušība ir fikcija. Nav svarīgi, kur atrodamies un ko darām, – iekšējais saprāts ne uz mirkli nezaudē modrību. Tas ir mūsu aizstāvis. Tomēr bieži vien mēs ļaujam tam kļūt par mūsu cietumsargu, un tad tas neļauj mums iziet ārpus paša radītās pasaules robežām. Šis cietumsargs ir bailes.

Bailes no slimībām, sāpēm, ciešanām, grūtumiem, nāves, no nabadzības, no vientulības, no nezināmā…

Par bailēm eksistē milzumdaudz dažādu versiju. Parasti tās neatbilst īstenībai, taču, lai kā arī nebūtu, ja cilvēki tik ļoti ir nodarbināti ar savām bailēm un tik daudz par tām runā, tas liecina – šāda problēma pastāv.

Cilvēkam praktiski nekad nav skaidra priekšstata par šķēršļiem. Viņa mērķis ir miglains un iluzorisks, viņa ievirze nenoturīga. Viņš gaida atalgojumu, kuru nekad nesaņems, tāpēc vēl nenojauš, kādi pārbaudījumi sagaida. Pakāpeniski pārņem satraukums, jo tas, ko viņš uzzina, nekad nesakrīt ar to, ko viņš bija iedomājies, un viņu māc bailes.

Katrs solis ir jauns uzdevums, un bailes, ko cilvēks izjūt, nežēlīgi un nemitīgi pieaug. Viņa mērķis izrādās kaujas lauks. Bailes! Briesmīgs, ienaidnieks, viltīgs un nepielūdzams. Tas slēpjas aiz katra stūra, piezogas un nogaida. Un, ja cilvēks, drebēdams tā  priekšā, metas bēgt, šis ienaidnieks darīs galu viņa meklējumiem.

Mūsu evolūcijā bija attīstības periods, kad cilvēki laiku nedalīja pagātnē, tagadnē un nākotnē. Viņi dzīvoja savu dzīvi un uztvēra sevi tikai šeit un tagad. Kad sākās laika dalīšana, tagadne zaudēja savu valdošo lomu. Parādījās nenosakāmā nākotne, un tā, kā jebkura nenoteiktība, izraisīja bīstamības sajūtu. Šis mehānisms sāka ģenerēt specifisku substanci – baiļu substanci. Šai vielai ir konkrēti izteikti fizikālie parametri. Tie sāka piesātināt cilvēka organismu līdz pat šūnu līmenim.

Mūsdienās bailes nav palikušas inertākas. Tās kļuvušas par aktīvu spēku. Katrs cilvēks savā dzīvē baidās no kaut kā konkrēta. Tādā veidā mēs bailes konkretizējam un izvirzām tām uzdevumu. No šī brīža minētā substance jau sāk darboties šūnu līmenī. Tā, paši nemaz nemanot, sākām programmēt gan sevi, gan līdzcilvēkus, iesaistot arī viņus kādā noteiktā situācijā. Un tādai situācijai jau ir lemts mūsu bailes īstenot. Atcerieties tautas gudrību – cilvēks mirst no tā, no kā baidās. Realizēšanas mehānisms ir briesmīgs un tā darbība – neatgriezeniska. Šodien sociums, cilvēce ir tikai viena vienīga un masveidīga mūsu baiļu realizēšanas daudzpakāpju sistēma. Lai kā arī būtu, visa mūsu enerģija un dzīves spēks tiek izniekots, lai realizētu bailes.

Bet ko darīt, lai pārvarētu bailes? Varbūt nebēgt prom, jo nav jau kur mukt. Vari būt pilnīgi pārbijies un tomērt nedrīkst apstāties. Tāds ir likums. Klasiskā psiholoģija parasti izvēlas apziņas šūniņu bloķēšanu, tādā veidā panākot tikai to iekonservēšanu. Savukārt psihoanalīze ir veidota pēc Freida teorijas, kas neņem vērā cilvēku attiecībās pastāvošo problēmu galveno cēloni – bailes. Tādēļ jebkuri mēģinājumi ar psihoanalīzi atrisināt situācijas, kuru pamatā ir bailes, nedod nekādus rezultātus.

Baiļu substance, kurai ir reāli fizikālie parametri, koncentrējas ne tikai cilvēkos, bet arī valstu teritorijās. Arī Latvijā ir paaugstināta baiļu koncentrācija. Latvijā pēdējā laikā arvien krasāk izpaužas politiskā, ekonomiskā un sociālā nenoteiktība. Vienīgā izeja no situācijas – katram pašam jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un jāpieņem lēmums – atbrīvoties no bailēm. Vēl viens padoms – ikreiz, kad jūsos pamostas bailes, spītējiet tām.

 

Lasiet turpinājumu šeit: Pārdomas par zemes dzīvi II daļa