Pārdomas par zemes dzīvi III daļa

Pirms lasīšanas skatiet raksta I daļu šeit: Pārdomas par zemes dzīvi

Kā arī II daļu šeit: Pārdomas par zemes dzīvi II daļa

Ir tikai divi veidi, kā nodzīvot dzīvi. Pirmais ir tā, it kā brīnumi nepastāvētu. Otrs – tā, it kā viss būtu viens vienīgs brīnums ( Alberts Einšteins).

Tādas lielās dzīves jēgas nav. Jēga ir absolūtā patība, kas izdala surogātjēgu – eksistenci. Dzīve ir mūžīga digitāla simulācija.

Mums šķiet, ka kaut kas ir ļoti svarīgs. Kāda uzvara, slava, panākumi…Bet vai kāds atcerēsies tos uzvarētājus? Varbūt kādu brīdi. Mēs visi guļam intelektuālās spēles miegā.

Mūsu dzīves jēga ir apzināties savu apziņu. Tikai pati apziņa ir spējīga apzināties. Lai to izdarītu, ir jāizslēdz šīs programmas procesori. Kam tas ir izdevies, tie saprot, kāds brīnišķīgs un nežēlīgs joks ir dzīve.

Mūsu pasaule ir ļoti augstu būtņu simulācija. Tāpat kā Žils Verns radīja ,,Kapteiņa Granta bērnus”, tā arī šī pasaule ir izdomājums. Ja ir izdomājums, tad sākums un beigas pastāv vienlaikus. Ja viss ir digitālā ilūzijas matrice un viss notiks tā, kā Augstākais spēks nolicis, tad nav brīvās gribas.

Trīsdesmit gadus šos jautājumus pētījis un meklējis atbildes ārsts P. Kļava. Lūk viņa pārdomas.

Mēs katru dienu pieņemam lēmumus. Kas tos pieņem? No kurienes nāk iedvesma, informācija, kas liek notikt tā kā notiek? Kas liek veikt tieši tādu izvēli, ja tev ir dota cita izvēle un tu vari tā nedarīt?

Mēģini dzīvot tā, it kā tev būtu brīvā griba.

Kāpēc piedzimstam?

Senajā viedumā teikts, ka apziņā ir sakrājušās karmiskās vēlmes jeb redzējumi, jeb nospiedumi, kas liek mums atgriezties atkal un atkal. Sansāras rats. To sauc par kauzālo ķermeni, cieto disku, zemapziņas enkuriem, meandra cilpām.

Kas ir meandra cilpa? Meandrs ir straumes enerģija, kas upes līkumā rodas straumes augšējai daļai plūstot uz izliekto pusi, bet apakšējai daļai plūstot uz ieliekto pusi. Baltu senču uztverē meandra cilpa nav tikai ūdens virpuļi atvarā, bet arī norišu, parādību, mūžu un mūžību rites periods jeb cikls. No sākuma vai dinamiskā līdzsvara iestāšanās cēloņu un pretējo cēloņu savstarpējā cīņā līdz briedumam un no tā līdz sabrukumam vai jauniem griežiem jaunā cilpā.

Savs meandrs ir arī katrai civilizācijai. Vēdu un Tibetas Lamu arhīva dokumentos rakstīts, ka pasaules attīstībā esot septiņas cilpas jeb mūžības, ka cilvēku sabiedrības attīstībā arī ir bijušas, būšot septiņas cilpas jeb septiņas civilizācijas, kas esot pastāvējušas kaut kur Visumā. Tiek minēta Vega un Siriuss kā otrais un trešais Lielais ritošais rats. Tagadējā Zemes civilizācija esot ceturtā.

Kas ir civilizācijā? Cilvēku kopums kādā noteiktā plašā teritorijā attiecīgajā laikmetā. Civilizācija ir tāds dzīvās vielas kopums, kas spēj uztvert, iegūt, apstrādāt un izmantot informāciju par sevi un vidi, lai iegūtu, apstrādātu un izmantotu informāciju par sevi un vidi pašsaglabāšanās nolūkam.

Mums ir atmiņa. Šī nepiepildītība, pat alkatība, liek mums pārdzimt. Potencioāli cilvēks ir dievība. Tas ir tas pēc kā ilgojas cilvēks sevī.

Tomērt nav tā, ka Dievs ir radījis šo pasauli. Dievs izstāsta šo pasauli caur mums. Un, lūk prāts nepieļauj šo pilnības apzināšanos.

Eksistencē nav sliktā un labā. Ja tu saproti, ka tas viss ir tukšs, viss ir pārejošs, tad nav ciešanu. Neko nevajag noliegt un nekam nevajag pieķerties. Matrice atbrīvo to, kas ir brīvs no šī iluzorā programmas nolasīšanas mehānisma.

Kas radīja šo mehānismu?

Dievs to nav radījis. To saka pat zinātne. Tiek pieņemts, ka Visums ir daudzu Augstu būtņu programmatūra…daudzdimensiju.

Kāpēc pastāv ciešanas? Kas ir ciešanas?

Primāri ciešanu avots ir aprobežots prāts un sevis neizpratne.

Ciešanas ir enerģijas izvilkšana, zagšana. Ir jābūt konfliktiem, emocijām, ir jābūt programmatūras nodrošinājumam. Ir jābūt pārdzīvojumam, lai būtu interesanti. Interesanti – tā ir dinamika, duāla laimes un nežēlības izpausme. Šādi notiek Visuma enerģijas uzpilde. Notiek tāpat kā notiek Holivudā.

Kāpēc es šajā filmā esmu tas, kuram jācieš?

Atbilde viena – tā ir paredzēts programmā. Tev ir iedalīta tāda loma spēlē un tādi cēloņi un sekas. Ko sēsi, to pļausi.

Diemžēl arī šīs atbildes ir nepilnīgas, jo kaut kur jābūt pirmsākumam.

Visums ir izdomātu dzīvu būtņu kolektīvs pārdzīvojums. Varbūt…

Pieredze ir pats kaitīgākais jūtu dzīvē – tā ir miruša, vakardienas cilvēka bezjēdzīga pieredze. Mēs visi esam vientuļi. Katrs aizmieg vienatnē. Jāatrod līdzsvars, kas tu esi pamatā. Un tas nav cilvēks.

Kāpēc emocijām piešķiram tik lielu nozīmi?

Patiesībā emocijām eksistences jomā ir maza nozīme. Tieši tāpēc mēs esam muļķi. Emocijas ir mērkaķa īpašība, mūsu dzīvnieciskums. Dievi neraud. Emocijas ir enerģija, haotiska prāta matērijas enerģija, kas fluktuē un kustas pa labi, pa kreisi – tā ir nekārtīga prāta modifikācija. Emocijas ne pie kā laba nav novedušas.

Skaidrojumā par ilūzijām teikts, ka mūsu planētu citos esības līmeņos pazīst kā ilūziju pasauli. Kā pasauli, kurā mūsu jutekļi pieviļ mūs, pasauli, kurā viss ir citādāk nekā izskatās. Patiesībā Zeme jau ir tāda kā ellīte, tā ir vieta, kur mēs apgūstam pieredzi par fizisko elli un ilūziju elli. Mēs domājam, ka esam vienīgās radības pasaules telpā…Mēs domājam, ka esam Dievam līdzīgas būtnes, kam līdzīgas nav bijušas un nevar būt. Tās visas ir ilūzijas. Patiesībā Zeme ir tikai mazs puteklītis bezgalīgajā izplatījumā…

Franču rakstnieks Žans Pols Sartrs teicis – ,,Cilvēks ir nekas vairāk kā tas, ko viņš no sevis izveido.”

Tādēļ katram ir jāuzdod sev jautājums – kas ir tas, kas piešķir manai dzīvei nozīmi? Kas mani var darīt laimīgu?

Cilvēkam dienā dzimst apmēram 85 000 domu.

Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz stundu izdodas pakļaut haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvo enerģiju. Meistarība ir dzīvot šeit un tagad, jo nekas tā neatņem enerģiju, kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē.

Visa pasaule ir koncentrēta prātā – tas ko dzirdam, redzam, saožam, domājam. Ja izprotam, ka pasaule ir prāta datora pocentalitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tātad izmaiņas varam veikt paši.

Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Ja tev kaut vienu reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un laimi.

Kas ir realitāte?

Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais, informatīvais. Ja mentālais jeb prāta līmenis neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tas atinstelēt, esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, noliedzošs, depresīvs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgāka laika posmā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz.

Tikai atsienot vienu mezglu var atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors, un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija. Jāmācās. Tam nepieciešama gudra piepūle, uzcītība, disciplīna. Kad saproti kā tu esi, kā tu notiec, tā ir milzīga laimes izjūta.

Reinkarnācijas teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, tu paliec. Tu neesi iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīga kreatīva apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Tas likvidē bailes, ka tu vairs nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc, ka to neizprotam.

Ļaujies šim brīdim. Jo vairāk esi šeit un tagad, jo enerģija plūst brīvāk.

Jā, bieži enerģija pietrūkst. Kā uzlādēt baterijas?

Vispirms jāpadomā, kas enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir pirmais enerģijas avots.

Enerģiju noēd  prāts un domāšana, taču to visvairāk izsūc negatīvas emocijas – grūtsirdība, dusmas, ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen prāta vīrusus, iestājas harmonisks līdzsvars.

Papildus enerģiju var gūt nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais līmenis ir māksla, mūzika, garīgais procesors. Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek barota ar informāciju. Garīgo dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstelēts, un kontrolējot elpošanu, notiek enerģijas akumulēšana.

To dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet garīga, pašpietiekama un neatkarīga būtne no ārējiem apstākļiem.

“Dzimstot cilvēkam, dzimst arī viņa skumjas. Jo ilgāk  viņš š dzīvo, jo muļķīgāks kļūst, tādēļ ka viņa bailes un centieni izbēgt no neizbēgamās nāves kļūst arvien izteiktāki. Kāds sarūgtinājums! Viņš dzīvo kaut kam tādam, kas vienmēr paliek nesasniedzams. Viņa vēlēšanās izdzīvot nākotnē neļauj viņam dzīvot tagadnē.” (Džuandži.)

Mūsu sabiedrība ir apsēsta ar jaunību, seksu un varu, mēs bēgam no vecuma un slimībām. Gan izmisums, gan eiforija attieksmē pret nāvi ir tās sagrozīšana. Nāve nav nedz nospiedoša, nedz aizraujoša – tā gluži vienkārši ir dzīves fakts.

Iespējams, ka būtiskākais iemesls, kāpēc baidāmies no nāves, ir tas, ka mēs nezinām, kas esam. Tad mēs sastopamies paši ar sevi – ar personu, kuru nepazīstam, biedējošu svešinieku, ar ko mēs esam dzīvojuši visu laiku, bet kuru nekad tā īsti neesam vēlējušies sastapt. Esam centušies ik brīdi piepildīt ar troksni, ar darbību, lai gādātu par to, ka nebūs jāpaliek klusumā ar šo svešinieku, kas ir mūsos.

Mēs dzīvojam ar iedomātu identitāti neirotiskā pasaku pasaulē, kura nav reālāka kā Viltotajam Bruņurupucim grāmatā ,, Alise Brīnumzemē”. Mēs savas dzīves esam būvējuši uz smiltīm. Šī pasaule var šķist apbrīnojami pārliecinoša, līdz nāk nāve, un izdzen mūs no slēptuves.

Zinātnieki saka – Ikviena elementārdaļiņu mijiedarbība sastāv no sākotnējo elemetārdaļiņu sabrukšanas un jaunu elementārdaļiņu rašanās. Elementārdaļiņu pasaule ir pastāvīgas radīšanas un iznīcības deja, masai pārtopot enerģijā un enerģijai pārtopot masā. Īslaicīgās formas rodas un zūd, veidojot nebeidzamu, mūžam jaunradītu realitāti.

Mūsu dzīve ir īslaicīgo formu deja. Mēs esam nepastāvīgi, iespaidi tāpat, un mēs nevaram atrast neko pastāvīgu vai ilglaicīgu.

Joprojām revolucionārs ir uzskats, ka dzīve un nāve eksistē prātā un nekur citur. Prāts – laimes un ciešanu radītājs.

Lai ielūkotos sevī, mums būs nepieciešams liels vērīgums un liela drosme. Mēs esam tik ļoti pieradusi raudzīties ārpus sevis, ka gandrīz pilnīgi esam zaudējuši pieeju savai iekšējai būtībai. Mums ir bail lūkoties iekšup, jo mūsu kultūra nav mums devusi nekādu nojausmu par to, ko tur atradīsim. Varam pat domāt, ka tāda ielūkošanās draud ar ārprātu. Tā ir viena no ego lielākajām un spēcīgākajām viltībām, lai atturētu mūs no mūsu īstās būtības atklāšanas.

Zināšanas nes sev līdzi atbildību. Reizēm pat tad, kad kameras durvis ir atvērtas, cietumnieks izlemj nebēgt.

Buda ieraudzīja to, ka visu samsāras mocību sakne ir neziņa par mūsu patieso dabu un ka pašas neziņas sakne ir mūsu prāta tieksme aizklīst. Izbeigt prāta klaidonību nozīmē pašas samsāras beigas; viņš saprata, ka atslēga uz atbrīvošanos ir prāta atvešana tā īstajās mājās, pie tā patiesās dabas ar meditācijas prakses palīdzību.

Visu meditācijas praksi iespējams izteikt ar trim kritiskajiem punktiem: Atved prātu mājās, atbrīvo to, atslābinies! Atvest prātu mājās  – nozīmē caur koncentrēšanās praksi ievest prātu ,, mierīgās nogaidīšanas stāvoklī”.

Pārāk bieži cilvēki sāk meditēt cerībā pieredzēt kādus neparastus rezultātus – vīzijas, gaismas vai kādus pārdabiskus brīnumus. Kad nekas tāds nenotiek, viņi jūtās vīlušies. Bet īstais meditācijas brīnums esot daudz ikdienišķāks un daudz lietderīgāks. Tā ir smalka informācija un šī informācija nonāk ne tikai jūsu prātā un emocijās, bet arī ķermenī. Tā ir dziedinoša. Zinātnieki un ārsti ir atklājuši to, ka esot labā noskaņojumā, pat jūsu ķermeņa šūnas ir priecīgākas, savukārt, kad jūsu prāta stāvoklis ir negatīvs, šūnas var kļūt ļaundabīgas. Jūsu veselības stāvoklim kopumā ir ciešs sakars ar jūsu prāta stāvokli un jūsu eksistences kvalitāti.

Atbrīvot – nozīmē atbrīvot prātu no pieķeršanās cietuma, jo jūs apzināties, ka visas sāpes un ciešanas rodas no alkatīgā prāta kaislībām.

Atslābināties – nozīmē atbrīvot prātu no spriedzes. Izberot sauju smilšu uz līdzenas virsmas, katrs graudiņš aizripo savā virzienā. Līdzīgi ir, kad jūs atslābināties, ļaujot visām domām un emocijām dabiski norimt.

Atpūtini dabiskajā mierā
Šo izmocīto prātu,
Ko līdz pagurumam situsi karma un neirotiskas domas,
Līdzīgas nerimstošam viļņu trakumam
Bezgalīgā samsāras okeānā.

Njošula Kenpo

Klusi izslīdiet no savas pierastās nervozās esības cilpas. Domājiet par savu ikdienisķo, emocionālo, domu nomocīto patību kā par ledus kluci vai sviesta šķēli, kas atstāta saulē.

Kas ir samsāra? Cilvēks nāk nepārtrautā dzimšanas, dzīvošanas un atdzimšanas ciklā. Šis cikls – samsāra – nedzeidzas, kamēr cilvēks nav izgājis visas zodiaka zīmes un ikvienu zīmes kvadrantu, iemācījies visu, kas jāiemācās, un apguvis arī to, kas atbrīvo no miesas saitēm, tātad, arī no nepieciešamības atdzimt no jauna Zemes dzīvē.

Ticība atdzimšanai ir pastāvējusi jau agrīnās kristietības laikā, tā pastāvēja arī viduslaikos. Origens trešajā gadsimtā rakstīja: ,,Ikviena dvēsle nāk šajā pasaulē savu iepriekšējo dzīvju uzvaru stiprināta un sakāvju novājināta”. Lai gan kristietība vēlāk atmeta ticību reinkarnācijai, šīs ticības pēdas ir arī šodienā.

Amerikāņu filantrops un lielrūpnieks Henrijs Fords saka: ,,Es pieņēmu reinkarnācijas teoriju, kad man bija divdesmit seši gadi. Reliģija man nedeva būtisko. Pat darbs man nespēja dot pilnīgu apmierinājumu. Darbs ir bezjēdzīgs, ja vienas dzīves laikā gūto pieredzi nevar izmantot nākamajā. Kad es uzzināju par reinkarnāciju… laiks vairs nebija ierobežots. Es vairs nebiju pulksteņa vergs. Es gribētu sniegt citiem to mieru, ko sniedz ilgstošs skats uz dzīvi”.

Tomēr atkal un atkal cilvēki saka, ka nespēj sevi piespiest noticēt kau kam tādam, par ko nav nekādu pierādījumu. Bet nav arī sksidru pierādījumu tam, ka pēc nāves dzīve nepastāv. Kā sacījis Voltērs: ,,Galu galā, piedzimt divreiz nav pārsteidzošāk kā piedzimt vienreiz”.

Cilvēki jautā – ja esam dzīvojuši jau iepriekš, tad kāpēc nevaram to atcerēties? Bet kāpēc faktam, ka nevaram atcerēties būtu jānozīmē, ka iepriekš neesam dzīvojuši? Galu galā, mūsu bērnības atmiņas vai pārdzīvojumi pirms gada bija dzīvs mirklī, kad tas notika, bet atmiņas par to sāk pamazām bālēt. Ja nespējam atcerēties ko darījām vai domājām pagājušo pirmdien, tad kā gan varam iedomāties, ka būtu viegli vai normāli atcerēties to, ko esam darījuši iepriekšējā dzīvē.

Atgriezīsimies pie pierādījumiem. Tikai tāpēc, ka neesam neko dzirdējuši par Tibetu vai nekad neesam tur bijuši, nenozīmē, ka tāpēc Tibeta nepastāv. Mūsu stipri ierobežotais dzīves uzskats mums neļauj pieņemt pārdzimšanas ideju vai vismaz sākt par to domāt.

Viņa svētība Dalailama šo sarežģīto procesu skaidro tā: ,,Budisms pieņem atdzimšanas koncepciju, pamatojoties uz apziņas nepārtrauktību.

Fakts, ka mums piemīt kas tāds, ko mēs saucam par ,,prātu” vai ,,apziņu”, ir acīmredzams, tā klātesamību apstiprina mūsu pieredze. No mūsu personiskās pieredzes izriet vēl viens acīmredzams fakts – tas, ko mēs saucam par ,,prātu” vai ,,apziņu”, mainās, tiekot pakļauts dažādiem apstākļiem. Tas mums parāda ,,prāta” nepastāvīgo dabu, tā jūtīgumu pret pārmaiņām.

Vēl viens acīmredzams fakts ir tas, ka liela daļa ,,prāta” jeb ,,apziņas” līmeņu ir cieši saistīti ar ķermeņa fizioloģisko stāvokli, ka tie butībā ir atkarīgi no šī stāvokļa. Bet ir jābūt kādam pamatam, enerģijai jeb avotam, kas ļauj prātam, mijiedarboties ar materiālajām daļiņām, spēj radīt apzinīgas dzīvas būtnes.

Gluži tāpat kā materiālajā plānā, ir jābūt kādai nepārtrauktībai pagātnē. Un tā, ja papētīsiet mūsu tagadējā prāta jeb apziņas aizsākumus, jūs atklāsiet, ka izsekojat prāta nepārtrauktības aizsākumus – gluži tāpat ir ar materiālo Visumu līdz nebeidzamai dimensijai; jūs ieraudzīsiet, ka tam nav aizsākuma. Tādēļ ir jābūt secīgām atdzimšanām, kas padara šo prāta nepārtrauktību iespējamu.

Budisti tic universālai cēloņsakarībai, ka viss ir pakļauts parmaiņām, cēloņiem un apstākļiem. Tāpēc tajā nav atvēlēta vieta dievišķam radītājam, ne arī pašradītām būtnēm; viss rodas kā zināmu cēloņu un apstākļu sekas. Tā arī prāts jeb apziņa sāk eksistēt kā šo iepriekšējo apstākļu sekas.

Runājot par cēloņiem un apstākļiem, ir divi pamatveidi: būtiski cēloņi, t. i., viela, no kā kaut kas tiek radīts, un līdzdarbojošies faktori, kas šo cēloņsakarību veicina. Prāta un ķermeņa gadījumā, lai gan tie spēj viens otru ietekmēt, tomēr viens nevar kļūt par otru pēc būtības… Lai gan prāts un matērija ir atkarīgi viens no otra, tie nevar kalpot par būtiskiem viens otra cēloņiem. Šis ir pamats budisma pieņemtajai atdzimšanas koncepcijai.”

To, kā tieši notiek atdzimšana, labi ilustrē sekojošais piemērs: Dzīves, kas seko cita citai reinkarnāciju virknē, nav kā pērles pērļu kaklarotā, kuras satur kopā aukliņa, ,,dvēsele”, kas stiepjas cauri visām pērlēm. Drīzāk tās līdzinās metamajiem kauliņiem, kas salikti stabiņā cits uz cita. Katrs kauliņš ir atsevišķi, bet tas balsta virs tā esošo kauliņu, ar kuru tas ir funcionāli saistīts. Kauliņus vieno nevis identitāte, bet nosacītība.

Vēl viens uzskatāms piemērs – biezpiens , sviests vai kausēts sviests no govs piena, kas visi ir pagatavoti no piena, nav tas pats, kas piens, taču to ražošana ir pilnībā atkarīga no piena.

Ko vienkāršiem vārdiem nozīmē karma? Tas nozīmē, ka visam, ko mēs darām, izmantojot savu ķermeni, runu vai prātu, būs attiecīgas sekas. Diemžēl katra darbība, pat vissīkākā, sevī nes sekas.

Karma nesairst kā materiālās lietas, to nespēj iznīcināt laiks, uguns vai ūdens. Mūsu rīcības sekas bieži ir novēlotas, dažkārt tās iestājas pat citās dzīvēs, mēs nevaram atrast vienu cēloni, jo ikviens notikums var būt ļoti sarežģīts daudzu karmu rezultāts, kuras visas nobriedušas vienlaicīgi. Tāpēc mēs tiecamies domāt, ka viss ir tikai nejaušība. Kā savādāk izskaidrot milzīgās atšķirības starp mums? Pat ja esam dzimuši vienā ģimenē, vai līdzīgos apstākļos, mums būs dažādi raksturi, atšķirīgi talanti, tieksmes, likteņi.

Buda sacīja: ,, Tu esi tas, kas esi bijis iepriekš; tu būsi tas, ko tu dari pašlaik.”

Tātad to, kāda būs nākamā piedzimšana, nosaka mūsu rīcība šajā dzīvē. Arī par mūsu ieradumiem vai bailēm jāpateicas karmai, pagātnes rīcības sekām.

Visas pasaules prieks,
Nāk no vēlmes padarīt laimīgus citus,
Visas pasaules ciešanas
Nāk no vēlmes padarīt laimīgu sevi.

Savukārt bērnu ārsts, reanimitologs P. Kļava par reinkarnāciju saka: ,,Pienāks laiks, kad ik viens būs iemācījies ieskatīties savā atmodinātajā, apskaidrotajā prātā un uzzināt visu savu kauzālā – cietā diska informāciju par sevi. Tā būs psihotehniska procedūra, ļoti līdzīga tam, kā mēs savos datoros ielūkojamies to saturā. Cilvēka pašapzināšanās būs tik transcendentāla un integrāla, ka zināšana, kas tu biji vai būsi, neizraisīs paranoju, psihotraumu un aizvainojumu indivīda prātos, kā tas bieži vien ir mūsdienās. Vienam zināšana ir smaga nasta, citam – dvēseles spārni.

Zināt savas reinkarnācijas vēl nenozīmē apzināties realitātes dabu. Mēs nespējam tikt galā ne ar sevi, ne saviem tuviniekiem, kur nu vēl ar savu reinkarnaciju atcerēšanos”.

Daži vārdi par slimībām.

Koki sapūst, kokiem ir piepes, dzīvnieki ir slimi, cilvēki ir slimi…

Jāmeklē nevis vainīgie, kādēļ ta notiek, bet jameklē iemesls, kas nosaka, ka tā notiks. Slimību pamata ir informācija. No kurienes plūst šī informācija? Varbūt tā ir nejaušība? Šūnas nepārtraukti dalās, bet kāpēc vienā brīdī sāk dalīties nepareizi?

Aprēķināts, ka ķermenī ir simts triljoni šūnu un šūna sekundē izdara apmēram sešus triljonus izformatīvo kustību. Skaidrs, ka neviena personība nekontrolē šādu līmeni. Kas kontrolē?

Zinātnieki uzskata, ka to kontrolē apziņa jeb prāts, kas ir cilvēka mūžīgā individuālā esamība. Austrumu filozofi saka, ka dzīves jēga ir apskaidroties. Rietumu cilvēki pat nezina, ko tas nozīmē.

Kas ir cilvēka ķermenis?

Mūsdienu valdošajā pasaules uztverē ķermenis tiek skatīts kā materiāls objekts, līdzīgs automašīnai, kurasdetaļas nenovēršami bojājas, līdz ķermenis vairs nav lietojams.

Taču tas nav tikai fiziska ierīce, kura ģenerē domas un jūtas, tas drīzāk ir enerģijas, pārvērtību un intelekta tīkls, kas aktīvi mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli.

Mums nav mācīts, kas ir dzīves jēga. Varbūt jēga ir apskaidroties, īstenot absolūto prāta tukšuma dabu un absolūto līdzjūtību pret dzīvām būtnēm?Kļava uzskata, ka kuram katram nevajadzētu radīt bērnus, jo to atnākšana uz planētu Zeme ir ļoti liela atbildība. Vecākiem slimu bērnu klatbūtne uzliek ļoti lielu garīgu slodzi. Tikai uzzinot eksistences noslēpumus, intelekts spēj kompensēt sāpes. Liela nozīme ir tam, ka mūsu domas ietekmē mūsu neiropriholoģisko imunitāti. Bieži ārsti izsmej un noliez to, ko nezina, šādi veidojot sev aizsargbarjeru. Protams tā ir ērtāk, taču tas ne pie kā neaizved, tas ir merkantīli.

Turpinājums sekos…