Uguns stihija – Uguns māte – Ugunskrusts
Uguns ir Visuma centra simbols, viena no četrām galvenajām stihijām, četriem pasaules pamatelementiem, taču uguns un ūdens ir salīdzinoši spēcīgākās stihijas. Uguns iemieso aktīvo, vīrišķo enerģijas principu, ūdens pasīvo, sievišķo.
Uguns ir silta, attīroša, tās spēks iet vertikāli uz augšu, no zemes dzīlēm uz debesīm, no materiālā uz garīgo.
Senatnē parādīts liels gods un pietāte visām dabas parādībām – ugunij, ūdenim, zemei, vējam un visai dzīvajai radībai.
Mitoloģijā matērija ar tās dažādajiem spēkiem un veidiem ir Lielās Pirmmātes Māras ziņā. Tas ir kopīgs nosaukums auglības, dzimšanas, nāves un atdzimšanas dievībām, kas tiek sauktas par mātēm. Folklorā tās tiek mīļi uzrunātas par ,,mīļa balta”, cerot uz labvēlību.
Uguns māte ir viens no Lielās Pirmmātes tēliem. To simbolizē uguns gars liesmiņas izskatā, tā ir mājas pavarda aizgādne.
Uguns mātes atrašanās vieta ir uguns āderēs. Teikas stāsta par uguns ceļiem, vietām, kas ir Uguns mātes ziņā. Uz uguns ceļa cilvēks nevarot ne gulēt, ne ēku celt.
Uguns mātei piemīt duāls spēks – gaisma, siltums, to salīdzina ar mīļu māti, kura gādā par siltumu, dāvā savu svētību un palīdz ikdienā.
Uguntiņa, māmuliņa,
Visiem deva svētībiņu;
Silda manu augumiņu,
Tīra manu dvēselīti.
Daudzinot Uguns māti apzināmies uguni kā elementu, stihiju, kas uztur dzīvību, dod drošību un aizsardzību. Ja to negodā, atklājas uguns postošā daba.
Uguntiņas dzirkstelīte
Saujiņā glabājama;
Kad palaidu vējiņā,
Dažu labu raudināja.
Uguns stihijas simbols ir Ugunskrusts – viena no spēcīgākajām zīmēm, enerģijas grafiskais attēlojums. Laika gaitā cilvēki ir atsvešinājušies, pat baidās no šīs zīmes. Taču tā ir būtiska daļa no vēsturiskā mantojuma un satur pasaules veseluma un sakārtotības likumības.
Ugunskrusts ir pašierosmes, pašorganizēšanās simbols, sākotnējais grūdiens, kurā izpaužas Dieva griba, tas demonstrē kosmisko uguni, sauli, laimi.
Baltu ciltis to uzskatīja par Saules zīmi, jo vizuāli tā atgādina rotējošu saules disku ar laika plūsmas pulsāciju.
Ugunskrusts izaug no krusta zīmes, no četrvienības, jo ir krusta kuplojums, būtībā krusts, kurš griežas, virpulis. Latviskajā tradīcijā tam ir dažādi nosaukumi – Ugunskrusts, Zaru, Kāšu krusts, Pērkona krusts, Laimas krusts. Bieži lieto no senindiešu valodas aizgūtu terminu ,,svastika”, kas tulkojumā nozīmē laime. Uguns ir svēta, tā attīra ķermeni, garu, dvēseli, sadedzina visu lieko un cilvēks iegūst apskaidrību.
Ugunskrustam cieša saistība ar likteņa dievieti Laimu. Bērnam piedzimstot ar uguns dzīvinošo enerģiju Laima piedalās viņa likteņa veidošanā.
Gaiša, gaiša uguns deg
LD 1196 – 0
Tumšajā kaktiņā:
Tur Laimiņa mūžu raksta
Mazajam bērniņam.
Noslēpumains sakars ar uguns stihiju ir Zalktim. Zalktis no divu spēku veseluma pārtop četru spēku veselumā, kas pēc formas sakrīt ar Pērkona un Ugunskrusta zīmi. Zalkša zīmē laiks riņķo un pārveidojas no viena stāvokļa citā, kur katra nākošā stāvokļa aizsākums saskatāms iepriekšējā stāvokļa dzīlēs. Tā tiek demonstrēta nepārtraukta cēloņu un seku virkne, kam pakļautas materiālās un garīgās pasaules savstarpējās norises.
Ugunskrusta zīme var būt gan statiska, gan dinamiska. Statiskā ir enerģiju slāpējoša, bet dinamiskā ir rotējoša un aktīva. Ugunskrusts rotē divos virzienos – prom no centra un uz centru. Kustība uz centru apkopo, koncentrē enerģiju, bet kustība prom no centra izmētā, izkliedē enerģiju ap sevi.
Apskatot Ugunskrustu kā Laimas krustu, tas iegūst laika un likteņa zīmes nozīmi. Atkarībā no tā, kā krusts novietots – statiski vai dinamiski, varam redzēt laika un likteņa virzienu. Dinamiskais Laimas krusts simbolizē vērpšanu, jo dievība Laima vij, vērpj cilvēka mūža pavedienu. Ugunskrusts ir gan sargs, gan labklājības zīme, nes svētību. Ikdienā zīmi lieto kā varenu sargājošu amuletu.
Piedāvāju zīmju amuletus ar uguns krusta zīmi
Pasūtot rotas un aksesuārus zimjuspeks.lv, piegāde Latvijā ar Omniva pakomātiem bez papildus maksas.
