Veļu laika rituāli

Saule pagriezusies uz ziemas pusi un tumšajos, miglainajos rudens vakaros šķiet pavīd kāds pazīstams stāvs, šķirtne starp divām pasaulēm kļuvusi caurspīdīga, sācies iekšējās pasaules izvērtēšanas un pārdomu laiks.

Teika stāsta, ka senos laikos debesu vārti atradās Piena ceļa izliekuma pretējā pusē. To sauca par Dvēseļu upi, un pēc nāves dvēseles gaidīja Strēlnieka durvju atvēršanos rudens saulgriežos, kad diena un nakts ir vienādā garumā.

Klāt rudens saulgrieži un Strēlnieka zvaigznāja durvis ir atvērušās abpusējai komunikācijai, sācies Veļu laiks, jeb Dieva dienas.

Šajā laikā aizgājušo senču gari apciemo dzīvos, savas dzimtas piederīgos. Un ne jau latvieši vien – visas senās indoeiropiešu tautas viņsaulē aizgājušos tuviniekus uzskatīja par ģimenes locekļiem, ar kuriem reizi gadā veidojas īpaša saikne. Tie vēro ko runā, kā dzīvo, dažiem iečukst labus, noderīgus padomus. Velis tiek uzskatīts par zemes dzīves pieredžu kopumu, jo pārceļoties uz smalko pasauli, mēs neko citu nevaram paņemt līdzi no zemes dzīves izņemot piedzīvoto, kas nogulstas dziļi zemapziņā.

Pastāv uzskats, ka aizgājušo senču godināšanas laiks ir no brīža, kad kļavām nokrīt lapas, līdz pat novembra sākumam, kad ūdens pārklājas ar ledus kārtiņu, bet pārsvarā Veļu mielasta rituālu notur tajā pilnmēness naktī, kas vistuvāk Mārtiņiem.

Dzīvo saite ar mirušajiem nekad nepārtrūkst, ja reizi gadā tos aicina uz rituālu mielastu. Šādi tiek stiprināta tauta un dzimta.

Aicinot senču garus uz mielastu, vispirms ar ogli vai sveces galu uz papīra, durvīm vai smiltīs uzvelk Dievaines zīmi, kas kalpo gan kā ielūgums atverot neredzamos vārtus starp pasaulēm, gan kā aizsardzība pret tumsas spēkiem. To veido kā Akas zīmi, kurai visi astoņi zari pārkrustīti, radot apturētu kustību, un norāda uz robežsituāciju starp šosauli un aizsauli.

Dainas stāsta, ka galdā cēla biezputru – seno laiku spēka un sāta ēdienu. To gatavojot nedrīkst ne sarunāties, ne ēdienu pagaršot.

Mielastu liek istabā, klētī, saimniecības telpās vai pie kāda liela ozola. Var kurināt uguni, blakus oglēm atstājot rudzu maizi, medu un skaitīt vārdojumu:

Veļu bērni atnākuši oglītēs sildīties,

Oglītēs sildīties, maizītē remdēties;

Medus tek gar akmeni zeltītām lāsītēm,

Lielā māte, Veļu māte, steidzies bērnus pamielot.

Pie saklātā galda tiek iedegtas sveces, izteikta pateicība, lūgumi pēc padoma, svētības, palīdzības. Šāds maģisks mielasts nav veicams publiski. Svecēm ļauj izdegt.

Rituālam beidzoties sākas atbildīgais prom raidīšanas brīdis. Vispirms sadedzina vai nodzēš Dievaines zīmi un skaita vārdojumu:

Veļu upe pārplūdusi,

No krastiem izgājusi;

Jums palikt taipusē,

Mums palikt šaipusē.

Šādi tiek aizvērti vārti starp pasaulēm.

Tad skaļi trokšņo, plaukšķina, ūjina, sit kājas pret zemi. Ja mielotāji redzējuši, ka visi ēdieni un dzērieni palikuši neskarti, tad baidījušies, ka nākamais gads būs neražīgs. Ja ēdieni bija noēsti (nebija svarīgi, vai to darīja suns vai peles), tā bijusi laba zīme.

Vecos laikos Veļiem pat brauca pakaļ. Saimnieks iejūdza zirgu ratos, brauca uz kapsētu un pie vārtiem aicināja, lai visi piederīgie kāpj iekšā. Pa to laiku saimniece pirtī vai rijā bija saklājusi galdu un veļus aicināja mieloties. Pēc dažām stundām aicināja braukt atpakaļ. Pie kapsētas raidīja tos projām sakot: ,,Velīši, gariņi, guliet mājās, ne aizkrāsnē.”

Citviet pie uzklātā galda saimnieks saucis aizgājušo tuvinieku vārdus un aicinājis cienāties, tad stāstījis par šā gada ražu, ģimeni, veiksmēm un neveiksmēm, pateicies atnācējiem par aizsardzību un svētību. Vēlāk saimnieks apvaicājies, vai ciemiņi paēduši, un atvadījies, piesakot, lai nāk pagodināt arī nākamgad.

Katra paaudze mūžīgajā saules ritējumā atkal un atkal no jauna atklāj sen zināmo, bet aizmirsto.

Mūsu pagātne nosaka nākotni, tādēļ godāsim savus senčus, jo tāpat kā koks neaug bez saknēm, tā cilvēks nevar bez savas dzimtas enerģijas.