Mārtiņdienas mielasts, rotaļas, rituāli un mīklas

Mārtiņdienas svētku mielasts

Mīļš Dieviņis mums vaicāja, kādu dzīru mēs dzeram:

Mēs dzeram liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas.

LD 28824

Dzīres jeb mielasts ir daļa no cilvēku  un dievību kopīgā rituāla. Lai dievība nāktu pretī, palīdzētu ar savu labvēlību, tā ir jāpamielo ar labāko no iespējamā.

Pateicībā Jumim galdā ceļ īpašu Jumja maizes klaipu, kas cepts no triju dienu maluma jaunās ražas miltiem. Klaipu veido lielāku un biezāku nekā parastos maizes kukuļus. No siltajiem ēdieniem svētku galdā jābūt vistas vai vērša gaļas ēdieniem, kas papildināti ar ceptiem kartupeļiem, burkāniem, kāļiem, sautētiem kāpostiem, ķirbjiem, pupiņām, arī graudu ēdieniem. Lielisks papildinājums ir aukstā gaļa, speķa pīrādziņi. Tradīcijās figurē arī zoss cepetis, taču tā ir aizgūta tradīcija, kas pārņemta no vāciešiem. Goda vietā liek Mārtiņdienas kvasu vai medalu. Alus bija rituāla dzēriens visos svētkos un godos.

Tā kā Mārtiņi iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu, tad sveicot ziemu klāj baltu vai nebalinātu galdautu. Galdu rotā ar mārtiņrozēm, pīlādžu zariem, salmu rotājumiem un baltām svecēm.

Pie galda pārrunā padarītos darbus, veiksmes un neveiksmes, jaunas ieceres. Ar Mārtiņdienu saistās arī vēl kāds svarīgs ieradums – līdz Mārtiņdienas tumšajiem vakariem esot bijis ieteicams atrast dzīves draugu. Svētku mielasta laikā iecerēto sievu vai vīru iepazīstināja  ar dzimtu. Mielastu pavada jautrība, prieks un pateicība par jauno ražu.

Rotaļas

Jautrībai svētkos ļaudis gāja rotaļās, minēja mīklas, dziedāja dziesmas. Minēšu dažas rotaļas.

Rotaļā ,,Jumja skrējiens” divi dalībnieki stāv blakus, tiem sasien blakus esošās kājas cieši kopā. Šādi soļus var spert, tikai turoties kopā. No katra pāra iznāk viens Jumis. Tādā veidā pa pāriem skrien vai lec iepriekš noteikto ceļa gabalu. Uzvar tas Jumis, kurš pirmais sasniedz mērķi.

Sena Mārtiņdienas rotaļa ir ,,Gaiļu cīņas”. Visi sastājas divās vienādās rindās viens pret otru. Katra rinda izvēlas sev vadoni. Visi sakrusto rokas uz krūtīm un nostājas uz vienas kājas. Pēc vadoņu dotas zīmes abas rindas dodas cīniņā, grūstot pretinieku komandas gaiļus ar pleciem. Kurš pieliek abas kājas pie zemes, piepalīdz ar rokām vai nokrīt, tas izstājas. Uzvarējusi ir tā komanda, kuras dalībnieks palicis pēdējais.

Īpašu uzmanību ir pelnījusi viena no populārākajām rotaļām – ,,Ādamam bij’ septiņdēli”. Jau pāris gadsimtus nerimstas diskusijas par šīs rotaļas latviskumu. Krišjānis Barons 1894. gadā rakstīja: ,,Rotaļas varētu iedalīt – 1) senākās īstās latviešu rotaļas, 2) tādās, kas latviešiem ar citām radu tautām kopējas, un 3) jaunākos laikos no kaimiņu tautām patapinātās.” Patiešām rotaļa ,,Ādamam bij’ septiņdēli” radusies Vācijā 1590. gadā kā 16. gadsimta tautasdziesma un kustību rotaļa. Bet, ņemot vērā, ka tā bija un joprojām ir populāra arī Latvijā, krājumā ,,Rotaļu pūrs” (autore A. Šēnfelde) iekļauti daži šīs rotaļas varianti.

Lūk, viens no rotaļas ,,Ādamam bij’ septiņdēli” variantiem. Dalībnieki dārziņā iet pa apli un dzied: ,,Ādamam bij’ septiņdēli, septiņdēli. Ne tie ēda, ne tie dzēra, ne tie zina, kas jādara, Visi dara tā!” Vidū stāvošais izpilda kādu kustību vai darbību, kas pārējiem jāatkārto. Kurš kustību pareizi vai laikā neatkārto, dod ķīlu.

Ar Mārtiņiem sākās budēļos iešana, kas turpinājās līdz Meteņiem. Mārtiņa laikā budēļus sauc par Mārtiņbērniem. Budēļu vidū parasti bija redzama garā sieva, mazais vīriņš, kaza, dzērve, labības statiņš, vilks, lācis un citi. Iedami no sētas uz sētu tie nesa svētību, tādēļ visur gaidīti.

Rudens un ziemas vakaros sākās vakarēšana, kad viens pie otra iet ciemos līdzi ņemot darāmos rokdarbus.

Mārtiņdienas Uguns rituāls

Uguns ir kā slieksnis uz citām dimensijām, bet ugunskurs – centrs, kas nodrošina tiešu kontaktu ar Dievu.

Rudenāju uguns rituālam jābūt pirms svinību mielasta. Ugunskuram liek egles un priedes sveķus, deviņas sausas malkas pagalītes konusa formā, kadiķa zariņus. To aizdedzina ar vaska sveci, dziedot – “Dedzi, dedzi, uguntiņa”, kas piesaista uguns enerģiju. Apkārt pa saulītei liek priežu vai egļu zariņus, kas izskatās kā saules stari. Aplī liek ziedojumus no jaunās ražas – maizi, linsēklas, medu, avota ūdeni. Ziedojot liek klāt labas domas, vēlējumus. Maize simbolizē Zemi, medus – gaisa stihiju, linsēklas – spēku un izturību, ūdens ir dzīvības un auglības simbols, kas garīgi atjauno, attīra.

Katrs ugunij apkārt stāvošais cilvēks paņem maizes gabaliņu, uzvelk medus krustiņu, uzber linsēklas un uzlej karotīti avota ūdens. Skaitot vēlējumu – Lai top! Lai izdodas, lai piepildās! ziedojumu no augšas met ugunī. Rituāla nobeigumā ugunij ziedo priežu un egļu zariņus, kas bija izvietoti ap ugunskuru.

Agrāk ziedoja ne tikai lielajām dievībām, bet arī katrā mājā mītošam Mājas gariņam, ko regulāri vajadzēja pieminēt dodot tam ēdienu. Mājas dieviņam vai mājas kungam jāziedo, lai nodrošinātu svētību mājā un sētā, pretējā gadījumā mājas svētība tika apdraudēta. Rijas dievam rudeņos ziedoja kūlīti nekultas labības vai linu sauju. Uz riju nesa arī gaļu, maizi, degvīnu.

Agrāk ziedoja ne tikai lielajām dievībām, bet arī katrā mājā mītošam Mājas gariņam, ko regulāri vajadzēja pieminēt dodot tam ēdienu. Mājas dieviņam vai mājas kungam jāziedo, lai nodrošinātu svētību mājā un sētā, pretējā gadījumā mājas svētība tika apdraudēta. Rijas dievam rudeņos ziedoja kūlīti nekultas labības vai linu sauju. Uz riju nesa arī gaļu, maizi, degvīnu.

/Izmantoti materiāli no Jolantas Jurēvicas grāmatas ,,Ieskats senajās latviešu ziedošanas tradīcijās’’/

Rudens saulgriežu mīklas

No Mārtiņiem līdz Ziemsvētkiem min mīklas un stāsta pasakas. Kas ir mīkla? Tā ir vārdos neizteikta priekšmeta, dzīvas būtnes vai parādības apraksts. Mīklu minēšana ir laba prāta asināšanai.

  • Vīrs iet pa ceļu, lūku bunte mugurā. /Gailis
  • Maza, maza sieviņa, simts sakšu mugurā. /Vista
  • Kurai galvai matu vieta lapas? /Kāpostgalva
  • Daudz, daudz brālīšu, visiem zilas galviņas. /Lini
  • Sarkans vīriņš, zaļa bārdiņa. /Burkāns
  • Kāja sūnās, galdiņš ārā. /Sēne
  • Mazs, mazs vīriņš trejdeviņiem svārkiem. Kas to izģērbs, tas gauži raudās. /Sīpolu mizo
  • Aizskrien gaigala, atskrien gaigala, sasit spārnus – plaukš! /Aušana
  • Viena pati kāja, simtiem mēles. /Lapu koks
  • Lācis tup kalnā, ķepas danco. /Vējdzirnavas
  • Viens iet, divi rādās. /Ēna
  • Pelēks vecītis sēž kalna galā. /Akmens
  • Tieva, gara jumprava, pakulu sirds. /Svece
  • Kas saldāks par medu un stiprāks par lauvu? /Miegs
  • Liela, gara lāde – ziemu vāks, vasaru vaļā. /Upe ar ledu
  • Sarkana gotiņa zīdā piesieta. /Dzērvene
  • Kas raud bez acīm? /Lietus
  • No vēja nāk dzīvība, no koka visa būšana. /Ērģeles
  • Liela, gara tēva josta, nevar pūrā salocīt. /Lielceļš
  • Stiķu stiķiem, niķu niķiem, kaula deguns, gaļas bārda. /Gailis
  • Saime ēd, galds runā. /Sivēns pie cūkas
  • Četri stabi, divi ragi, stabulīte pakaļā. /Pele
  • Mazas, mazas stellītes, vadmala virsū. /Aita

/Izmantoti materiāli no P. Birkerta ,,Latviešu tautas mīklas’’