Pavasaris – Ūsiņa zīme

Senos laikos Saules gads sākās pavasarī, kad gaisma ir uzvarējusi tumsu, kad dabā un cilvēkos sākās atmoda, enerģijas kāpums.

Šodien, kad rakstu šīs rindas ir 23. aprīlis, laiks starp Lieldienām un vasaras saulgriežiem. Pār šo laiku valda Ūsiņš, kas ir sena gaismas dievība, bet tulkojumā no vācu valodas nozīmē ,,mājas gariņš”. Svinama šī diena ir 7. vai 8. maijā. Ja deviņas dienas pirms tam sāk dzeguze kūkot, būs silta un auglīga vasara.

To simbolizē Ūsiņa zīme, kas sastāv no divām Mēness zīmēm un ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem ,,E” burtiem. Šeit parādās Saules un Mēness saistījums, kur mēness it kā ved sauli no tumsas lejas uz augšu. Starp zīmi savrupā punktu rinda ir pasaules ass, kas caurdur cilvēku caur enerģētiskajiem centriem.

Šo zīmi sauc arī par atslēgas zīmi, jo Mēness ragi atgādina atslēgas robus, tā atslēdz durvis vasarai – atnes kokiem lapas, zemei zaļu zāli, atdzimstošo zināšanu gaismu cilvēkā. Nogrand pirmais Pērkons, tas ir labvēlīgs cilvēkiem, jo tā ir zīme, ka var sēdēt uz zemes, ka var sākt zemes darbus, aukstums un  visi nelabie ir aizbiedēti. Kad dzīvības ceļi aizsērē vienmēr rīb, sper zibens, kas attīra no sārņiem un sajukuma.

Ūsiņa zīme stiprina savienības, palīdz atveseļoties, dod spēku vārgajiem, sargā. To velk uz šūpuļiem, gultām, liek pie slimnieka gultas.

Lai saņemtu vienmēr ir kaut kas jādod, tādēļ Ūsiņa dienā upurēja melnu gaili skaitot vārdojumu – Sargi manus kustonīšus no sērgām, no vilkiem. Vēlāk izvārīto gaili apēda saimes ļaudis vai pieguļnieki.

Šajā dienā svarīga bija trokšņošana, rībināšana, kas simbolizēja pirmo pavasara pērkonu, jo saule pilnība pārkāpusi veļu valsts robežas, atdzimusi, sācies jauns maizes ceļš.

Mūsu dzīve veidojas pēc tāda ideāla, kādu glabājam savā dvēselē.

Prasmīgi lietosim latvju zīmes un plaši atvērsim dvēseles, lai tur brīvi ieplūst prieka, cerības, pateicības un mīlestības enerģija.