Mātes – I daļa

Maija otrajā svētdienā, kad dabā viss plaukst un mostas, mēs atzīmējam mātes dienu.

Māte ir cilvēks, kuram pateicoties esam ienākuši šajā pasaulē. Nav lielākas mīlestības par mātes mīlestību un rūgtāku asaru par mātes asarām.  

Neviens nav varējis izskaidrot, kādēļ starp mūsu dievībām ir tik daudz mātes tēlu, šķiet tā ir latviešu mitoloģijas īpatnība. Varbūt tāpēc, ka matērija ar tās dažādajiem spēkiem un veidiem ir Lielās pirmmātes Māras ziņā?

Mīļa Māra man apjoza
Trīs kārtiņas vara jostas,
Ai, Māriņa, mīļa balta,
Kā es tādu panesīšu?
Nes, meitiņa, kā varēji,
Kā nes tava māmuliņa

LD 1108

Dieviete Māra tiek uzrunāta par ,,mīļa balta”, paužot pazemību un izrādot godu, viņas pārziņā ir visas citas mātes.

Mātes uzlūkojamas kā visdažādāko dabas objektu radītājas, pārzinātājas simbolizējot visas kosmiskās dzīves fāzes.

Ievērojama vieta ierādīta dievietei Laimai – Laimes mātei, kas ir augstākā cēloņu un seku likuma paudēja. Cilvēka mūžs notiek pēc kādiem augstākiem likumiem, katram ir savs liktenis. Kā likteņa laidēja, lēmēja, licēja, piešķīrēja Laima savā darbībā ir negrozāma.

Kādu Laima mūžu lika,
Tāds bij manim jādzīvo;
Es nevaru pāri kāpt
Pār Laimiņas laidumiņu.

LD 54816

Saskaņā ar mītiskiem priekšstatiem Laima katram cilvēkam dod daļu no iespējamā labuma. Šī daļa ir jāizlūdzas, vai nu tikai ar vārdiem, vai ziedojot kaut ko no esošā labuma. Vēlams lūgt ne par daudz, ne arī par maz.

Laimiņ sēja sudrabiņu
Visgarām jūrmalai.
Sēj Laimiņ, manu daļu
Vienu mazu gabaliņu.

LD 33661, 2

Sudrabs nozīmē kā garīgas, tā fiziskas dabas labumu un labvēlīgu likteņa lēmumu.

Taču cilvēka spēkos ir attīstoties, pilnveidojoties uzlabot savu dzīvi un likteni.

Zemes māte

Zemes māte ir viena no vissenākajām mātēm. Viņa iznēsā un baro visu dzīvo, izsaka mieru, stabilitāti, taču ir nepielūdzama, ja tas skar cilvēka dzīvības un nāves jautājumu.

Daudzās dainās vērojama tendence norobežot Zemes un Veļu mātes funkcijas, materiālo substanci atstājot Zemes mātes pārziņā, bet garīgo dvēseles dzīvi Veļu mātei.

Uguns māte

Savukārt Uguns māti ļaudis redz kā mazu, baltu dejojošu liesmiņu, reizēm kā ugunīgu ķirzaciņu. Viņas mājvieta ir gan pavardā, gan ugunskura liesmās, gan uguns āderēs.

Teikas stāsta par uguns ceļiem, vietām, kas ir Uguns mātes pārvaldījumā. Vakara pēc saulrieta varot noteikt, kur tāds ceļš atrodas, jo tajā vietā karsta svelme nākot pretim. Tur cilvēks nevarot ne gulēt, ne ēku celt. Uguns mātei ir vistiešākā saistība ar mūžīgās gaismas un siltuma devēju Sauli, dzīvības pastāvēšana pilnībā atkarīga no tās.

Saulīt’ mīļa kā māmiņa,
Valodiņas vien nebij.
Saulītē atsēdos
Kā māmiņas klēpītī.

LD 4392

Katru jaunu rītu Saule priekšautā atnes un dāvina pasaulei sudrabu, kas simbolizē dienas gaismu, tās atspīdumu un kosmisko enerģiju radošajā aspektā.

Vēja māte

Vēja māte ir liela šūpotāja, auklētāja, mierinātāja, arī postītāja. Viņa slauka ļaužu pagalmus, ceļus un domas atbrīvojot no šķēršļiem un kavēkļiem.

Apsagrieza Vēja māte
I vienādi, i otrādi,
Dieva namu slaucīdama,
Mēnestiņa istabiņu.

LD 34049

Slaucīšana simbolizē pārmaiņas, transformāciju, vecā novākšanu, attīrīšanos.

Vēja mātes ziņā ir putnu bērnu šūpošana un auklēšana. Arī dzīvnieku mazuļu šūpulis ir priežu, egļu zari, bet šūpotāja un

lolotāja ir Vēja māte.

Kas vilkam, kas lāčam
Mežā kāra šūpulīti?
Priedes zari, egles zari,
Vēja māte šūpotāja.

LD 2067

Ūdens māte

Ūdens māti var sastapt katrā rasas vai ūdens lāsē, katrā miglas mākonī un sniegpārsliņā. Viņa pastāv mūžīgā kustībā, plūdumā un mainībā, baro, dod veldzi un piesaista auglību gan cilvēkam, gan visai dzīvajai radībai. No ūdens iznirst jauna dzīvība. Folklorā bērna piedzimšana notiek gan iesmeļot, izzvejojot, gan atrod upes malā.

Mazs, mazs valciņš pirtiņes galā;
Tur teku ik rītus ūdeni smelt.
Ūdeni smeldama, iesmēlu pādi,
Iesmēlu pādi saveju vārdē.

Ūdens māte, tāpat kā Jūras māte, slēpj savās dzīlēs bagātības, tai ir daudz naudas, ko ieguvusi vētrās nogremdējot kuģus jūras dzelmē.

Es redzēju jūras māti
Siekiem naudas mērojam,
Siekiem naudas mērojam,
Pūriem vecu dālderīšu.

LD 30911

Ūdens mātei ir sava valoda, kas tāpat kā vējš, akmens vai uguns, spēj runāt. Šī valoda var būt gan draudzīga, gan draudoša, pat bīstama. Cilvēkam labvēlīga ir ūdens čalošana, bet postoša, neprognozējama tā kļūst, kad iesaistās Vēja māte un saceļ vētru, tad ūdens raud, krāc, šņāc, kauc.

Jūras māte

Jūra krāca, jūra brēca,
Ko tā bija ierijusi?
Ierijusi zelta laivu,
Div’ sudraba irējiņus.

Jūras mātes ziņā ir gan lielas vētras, gan spēja nomierināt satrakotos viļņus. Lai iegūtu  viņas labvēlību ļaudis vienmēr veikuši ziedojumus. Piemēram, lībieši pirmo Lieldienu rītā iet pie jūras un nes ziedojumam kādus gardumus no svētku galda.  Taču reizēm ziedošana veikta vairāk no bailēm, nevis godbijības.

Kad es gāju jūriņā,
Jūriņ’ mana māmulīte;
Kad izgāju maliņā,
Pūt, jūriņa, pakaļā.

LD 30780, 1

---

Lasiet tālāk, Mātes – II daļa