Ziemassvētku rituāli – Bluķa vakars
Lai sadeg neveiksmes, bailes un viss sliktais!
Līdz šodienai dzīvs ir viens no senākajiem gada izskaņas rituāliem Latvijā – bluķa vilkšana un dedzināšana. Bluķa vakars uzskatāms par pagrieziena punktu gan mūsu dzīvē, gan laika ritējumā, kad gada vistumšākajā brīdī pamazām atgriežas cerības un gaisma.
Tradicionāli tas ir vakars pirms Ziemassvētkiem, bet man šķiet to var veikt jebkurā vecā gada dienā, pat vecgada vakarā. Un nav obligāti veikt lielā ļaužu barā, var arī vienatnē.
Ko simbolizē šis rituāls? Tā ir nopietna, nedaudz mistiska un atbildīga iesaistīto cilvēku sadarbība, kas palīdz realizēt konkrētu nodomu caur Uguns enerģiju, kontaktēties ar dievišķo un pašiem ar sevi. Viss sliktais – slimības, neveiksmes, zaudējumu sāpes, arī materiālie zaudējumi, bailes, šaubas, neticība, reizēm pat bezcerība, kas sakrājies gada laikā tiek savākts bluķī, lai sadeg dodot vietu gaišām domām, jaunām cerībām un veiksmei.
Bluķa māte bluķi vēla
Pašā bluķa vakarā.
Lai veļ bluķi trīsi reizi,
Nenāks mošķi šai zemē.
Kāpēc tieši bluķis un no kāda koka?
Bluķis simboliski ir daļa no kosmiskā, jeb Pasaules koka.
Parasti tas ir ozola, jo pielīdzināts Saules kokam, kas iemieso dzīvības spēku, bet iemests ugunskurā atraisa, atmodina saules enerģiju un skar katru, kurš atrodas uguns tuvumā. Ozols ir īpašs, svēts koks, saistīts ar debesu dievībām Dievu, Pērkonu, Sauli, tādēļ ap to saulgriežos notiek simboliskas darbības. Ziemassvētkos Pasaules koks iet bojā, lai notiktu atdzimšana, caur uguni tas tiek ziedots Dievam.
Tautiskajā tradīcijā iepriekš sagatavota bluķa galos iestiprina virvi un velk apkārt mājām, laukiem, dārziem. Īpaši to izvelk cauri tām vietām, kur atgadījušās kādas likstas. Rituālu pavada skaļa dziedāšana, uzsverot vārdu ,,kaladū”, kas atvasināts no latīņu vārda ,,kalendae”, kas nozīmē saukt, sasaukt. Trokšņojot tiek aizbaidīti ļaunie gari, aizsargāta un attīrīta māja, sēta un valsts. Noslēgumā bluķis tiek sadedzināts.
Ziemassvētki četri brāļi kaladū,
*,,Ratavot” nozīmē glābt.
Sakrīt upes maliņā, kaladū, kaladū!
Es gribēju ratavot, kaladū, kaladū!
Aiz smiekliem nevarēju, kaladū, kaladū!
Cits skaidrojums – bluķis ir vīrišķais, bet zeme sievišķais elements un, velkot bluķi zeme simboliski tiek apaugļota, tā kļūst ražīga.
Šodien laukos šo rituālu paveikt ir viegli, bet ko darīt pilsētniekam, kurš dzīvo daudzdzīvokļu mājā? Ja kādam ir kamīns vai krāsns ugunī var likt malkas pagales domās ieliekot visu, kam jāsadeg. Ja nav, var ņemt baltu papīra lapu, uzrakstīt no kā grib atbrīvoties un virs sveces liesmas sadedzināt.
Lai sadeg viss sliktais, draudīgais dodot vietu ticībai, cerībai, labai rītdienai! Lai spēks, drosme un izturība!
