Rudens saulgrieži

…….Pamazām dienas gaisma sarūk, ātrāk satumst un daba laižas ziemas miegā, kļūstot noslēpumu pilna. Koki pamazām zaļo lapotni nomaina pret košu lapu zeltu, līdz kādā aukstā rudens naktī salnas skarti, nomet savu rotu un stāv kaili. Veidojas biezi miglas vāli, purvā  skumji sasaucas dzērves, priekšā garš un bīstams ceļojums uz siltajām zemēm. Daudzi putni jau aizlidojuši, dzērves aizlido kā pēdējās.  Dzīvnieki dodas ziemas guļā.

Trešo aukstuma akmeni Dievs met ūdenī Mārtiņos un tas pārklājas ar ledu, tātad ziemai vārti vaļā. Jau dzirdama ratu klaudzēšana un Mārtiņš tūlīt būs klāt:

Zeme rīb, rati klaudz,
Kas to zemi rībināja?
Nu atbrauca Mārtiņdiena
Deviņiem kumeļiem.

LTDZ 17 384

Mārtiņi ir ziemas sākums.

Mārtiņa dienu mūsdienās svin 10. vai 11. novembrī. Senajā kalendārā tās ir vienas dienas svinības, bet dainas piemin Mārtiņu vakaru ar dažādām izdarībām, kas sākušās iepriekšējā vakarā.

Mārtiņi – kas tā īsti ir par svinamdienu: latviešu vai aizgūta no vāciešiem? Skaidro profesore Janīna Kursīte: ,,Mārtiņdienu patiesībā varētu nosaukt par ,,divi vienā”. Uzslāņojums šai dienai nāk no kristietības, turklāt ar diviem skaidrojumiem: pirmkārt, tā ir Tūras bīskapa Mārtiņa (336 – 397) piemiņas diena; otrkārt, tā ir Mārtiņa Lutera dzimšanas diena. Senākā pagātnē tie bija pagānu svētki, kas iezīmēja saimnieciskā gada noslēgumu”.

Senlatviešu mitoloģijā Mārtiņš ir viens no Dieva dēliem, saules dilšanas teiksmu tēls, kas simbolizē nomirstošo dabu, aizejošo sauli, pāreju no rudens uz ziemu. Ja pieņemam, ka Ūsiņš ir pavasara, atdzimstošo sauli iemiesojošā Dieva dēls, tad Mārtiņš – rudens un ziemas sauli iemiesojošā Dieva dēla vārds. Latviešu dainas Mārtiņu un Ūsiņu liek pārī:

Ūsiņā, Mārtiņā
Saldu daru alutiņu:
Mārtiņš miežus audzināja,
Ūsiņš labus kumeliņus. 

LTDZ 17 396

Mārtiņš, tāpat kā Ūsiņš ir zirgu gādnieki, bet zirgi ir ritošā laika apzīmējums, Ūsiņš vasarā, Mārtiņš ziemā.

Dainās Mārtiņa klātbūtni izsaka mētelis jeb sagša, kas simbolizē fizisko klātbūtni, ko viņš uzkar vārtu stabā – mikrokosmosa centrālajā vietā. Savukārt viņa promiešana tiek attēlota ar mēteļa aiznešanu, uzkarot to zobena galā. Zobens simbolizē nodalījuma aspektu:

Atbrauca Mārtiņš, atrībināja,
Pakāra mēteli vārtu stuburā.
Aizbrauca Mārtiņš, norībēja,
Aiznesa mēteli zobena galā. 

LD 33 242

Literatūrzinātniece un folkloriste Janīna Kursīte stāsta: ,,Un te Mārtiņa vārdam ir paralēles senindiešu tradīcijā. Mārtanda bija viens no Vivasvata – Saules dievības – pavārdiem. Burtiskā nozīme senindiešu valodā šim vārdam ir ‘no mirušas olas dzimušais’. Iespējams, ka gan senindiešu, gan senlatviešu folklorā  Mārtanda/ Mārtiņš simbolizēja gadalaiku maiņu, pāreju no rudens uz ziemu un līdz ar to nomirstošo sauli.”

Mārtiņos kāva gan gaili, gan vistu. Gailis saistīts ar sauli, ar uguns enerģiju, bet vista ar zemes auglību. Vistai bija jābūt melnai – zemes krāsā. Ja Mārtiņus svinēja kuplā radu lokā, tad par godu šai dienai kāva vērsi. Kāpēc kāva gaili? Lai pasargātu savu saimniecību no ļaunuma bija nepieciešamas gaiļa asinis. Ar tām uz kūts un klēts durvīm zīmēja aizsardzības zīmes.

Ja pavasarī Ūsiņš atved bites, kas ir atdzimstošās gaismas un pavasara vēstneses, tad Mārtiņš tās aizved uz ziemas guļu:

Piesēju Mārtiņu tumšajā kaktā,
Kam bites pārlaida pār Daugaviņu,
Kam māte necepa med’s plācenīša,
Kam tēvs nedarīja salda alutiņa.

LD 30 229

 Līdz ar tumšajiem rudens vakariem atnāk veļu laiks, kura sākumu iezīmē Miķeļi. Laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem ir dvēseļu dienas, taču tāda viena veļu laika datuma nav – tas jājūt katram pašam. Šai dienā ļaudis noteiktās vietās ziedoja vasku, sviestu, maizi, sieru, vilnu un naudu. Daļa no ziedojumiem pieder pie veļu mielasta, bet pārējie ir ziedojumi mājas Kungam jeb gariņam. Veļu laiks noslēdzas Mārtiņos un sākas budēļos iešana, kas turpinās līdz pat februāra sākumam –  Meteņiem.